Sarežģītā izvēle (Fabula)

Cep kaza gardus pīrādziņus mielastam
Ar speķi, kāpostiem un magoņsēkliņām.
Kad aitai nāca ausīs ziņas garšīgās,
Tā sašuta: Kā tā? Ir gan tā kaza nekauņa!
Es domāju, tur kaut kas slēpjas apakšā,
Jel ticiet, viņa nav nemaz tik vienkārša.
Būs nolēmusi savu tēlu spodrināt,
Pie sevis visu ganāmpulku aicināt.
Un ņēmās aita kazu pelt un niecināt,
Redz, esot dumja, prasta, netalantīga.
Tik tikko kā no kūts tā ārā izlaista,
Vēl vilna ziemas mēslos, neizmazgāta.
Nav noslēpums, ka daudzi nostāk bīdījās,
Uz aitas aso mēli nokļūt sabijās.
Bet prātīgākie tomēr bija vairumā
Un neatteicās piedalīties mielastā.

Nav jēgas sagraut draudzību mums aitu dēļ,
Kas nepārtraukti citus nozākā un peļ,
Jo dzīvē tikai tas uz priekšu vienmēr tiek,
Kurš dara tā, kā viņa sirdsapziņa liek!