Domas, domas...

Apkampušies viļņi
steidz sasniegt okeānu tālu
un zvaigznes
klusēdamas mirdz,
kā sargājot
šo melno nakti,
bet vilnis aiz viļņa
skrien un skrien,
skumju domu
un zvaigžņu noslēpumu pilns,
pat nenojaušot Visuma ceļus...
Nu gluži kā mēs,
kas nezinām,
kur Liktenis iemetis mūs,
un skrienam kā pa viļņiem,
lai reiz attaptos
kaut kur zem vientuļas zvaigznes
pašā Visuma malā,
bet jaunības kaislei
un nevīstošajām domām
nav un nekad nebūs
gala...