Lai savu ņem

Bet dzīve paņems savu, neprasot nevienam,
Nav pienākums tai atskaites te kādam dot
Par to, kur pazūd mūsu ziemas, pavasari,
Un kāpēc vajag pasūtīt tai nākamos.

Tā paņem savu, visa pasaule kad liesmās,
Kad kalni paveras un akmens cietais kūst,
Bet negantībā aizstāv dzīvību ikvienu,
Kam nāves dzeloni tā pieskaramies jūt.

Būs atkal jauni pavasari, pļavas ziedēs,
Un atgriezīsies gājputni un ligzdas vīs,
Bet mūsu bērniem piedzims atkal savi bērni,
Kaut dzīve vienmēr paņems savu, neprasīs.

Vai tāpēc lai tā būtu ļauna, nosodāma?
Nu nav tā sīkstulis, ne arī noziedznieks,
Ne klaidonis, kas radis piesavināt svešu...
Lai savu ņem, ikviens mēs viņas parādnieks.