Klusā daba (turpinājums)

„Nevaru nekādi saprast,
Ko no manis gribi tu?
Kāpēc visur tiecies sasniegt
Neredzētu skaistumu?
Es jau vienmēr ļoti cenšos
Izdabāt tev visur kur,
Jūti kā es sasprindzinos,
Tu tiku savu - tur, ne tur...
Pacieties jel kādu mirkli...
Atkal kaut kas nesanāk?
Lai tas būtu viss ar kaifu?
Joko? Nesaprotu kā...”
„Viss! Es vairāk neturēšu!
Man jau rokas nolaižas,
Redzi pats, ka šitas „brīnums”
Vairs ne stāv ne karājas!
Mīļais mans, tie nav vairs joki,
Cik tad ilgi turēt var?
Teici – piecas minūtītes!”
„Iesākts darbs ir jāpadar’!
Nu, vai tagad gana labi?
Nostiprināt vēl mazliet?”
„Lieliski! Ai, sāka sāpēt!”
”Gribēji – tad pacieties!
Jā, un steni mazliet klusāk,
Laukā vēla stunda jau!
Ja nu kaimiņi mūs klausās?
Tiem jau kauna nekad nav...
Vai tu vari iedomāties,
Ko par mums var sarunāt?”
Bet lai kā te mocījāmies...
Glezna ir pie sienas klāt!!