Klusā daba (sākums)

Pabeiguši dienas darbus,
Dīvānā mēs zvilnējām,
Aizmirsuši visas rūpes,
Novakaru svinējām.
Ieslēdzu jau „Ugunsgrēku”,
Bet te pēkšņi, sasper jods!
Mana mīļā pogā svārkus,
Zeķubikses velk jau nost!
Aši uzmet halātiņu,
Skatiens pāri galdam slīd,
Tur jau zaļo salātiņi,
Kafijkannas sāni spīd.
Duša, mūzika un sveces,
Glāzē dzirkstī konjaciņš,
Man uz pleca mikla roka,
Blakus mīļais profiliņš.
Pieglaužas man silta miesa,
Domāju – šī jokus dzen...
„Mīļais izdarīsi šodien
To ko apsolīji sen?”
Ko nu sacīt, Dieviņ-tētiņ?
„Tev tak muguriņa sāp!
Varbūt tomēr labāk rītdien,
Ja nu šodien nesanāk?!
Pēkšņi atkal radikulīts,
Pieteikties var negaidīts!”
„Dīvānu mēs izlaidīsim,
Krēslu klāt un izdarīts!”
Izbrīnījies noprasīju:
„Šāda steiga kālabad?”
Uz to viņa atcērt pikti:
„Vai nu tagad, vai nekad!”
Nu, ja šitā dod pa nierēm,
Jādara, ja tā ir lemts,
Piebīdu es tuvāk krēslu,
Jāsameklē instruments...
Ja nu viņai sagribējies,
Atrunāties grūti būs.
Kad šī ķērusies pie lietas -
Iecerēto vienmēr gūst.
„Tā, vēl, vēl un bikiņ augstāk!
Tak ne tur, nu pasarg’ Dies’!
Mazliet zemāk un pa kreisi,
Dod, ar roku labāk ies!
Atkal nezini kā vajag,
Visu protu labāk es!”
Kļuvu pikts un saīgņojos
No šīs viņas tirādes.