Par skeletu skapī

Cik burvīga sa(e)imīte!
Skatos - un pretīgi kļūst.
Vien izlikšanās,
kur taisnības nav ne par centu,
tik pozas, lišķība plūst.
Nu, ņemsim kaut pati –
tak īsta nav ne uz mirkli,
jo vienmēr zem maskas,
neatklāj seju,
no ārpuses - šķīsta,
bet dvēselē – jenots, ne lapsa.
Nu, bet ko tad nu šis...
Pat nepamirkšķina,
jo sen jau kā aizvēris acis
un domās problēmas taisa:
„Kur jānogriež foksītim aste?
Vai ļausim jādelēt strausu?”
(Bet nekustina ne ausu.)
Pajautāt – kas ta nu lēcies?
(Vai pirmajam... otrajam, trešajam?)
Tiešam te jāsmejas man!
Lai arī... kas gan te smieklīgs?
Te jātiesā būtu. Un stingri.
Tāpēc jau no visa
es glabāju pavedienus.
Es zinu tik daudz!.. pat pārāk daudz.

Tā domāja, taču... bailēm tik lielas acis!
Un skelets palika drēbju skapī.