Nursijas pravietis

Pa nokaitētu dzīves tuksnesi,
ar basu dvēseli
tev bija jāiziet
caur personīgo elli,
lai iespējami mazāk
tiktu pazaudēts.

Bet nepazaudēt - nozīmē līdz galam,
pats radot iemeslu,
līdz pilnam nespēkam,
kā patiesības daba,
kā kaislību un prieka
un skumju verdzība.

Ne bezbailīgas cerības, vien akla
tev priekšā mūžība
un visa pasaule,
kas izzināma likās,
bet izziņa kā tāda -
ir kas bezgalīgs...

Laiks pastāv pasaulē vien savādniekiem,
kas dzīves vērtības
un laiku neskaita,
viss notiek pats par sevi,
bet kļūdīšanās, šaubas -
vēl nezināmais ir.

Šeit nosacīta lietu ticamība,
kā maldinošais rēgs,
bet sveša laime te
kā baļķis otram duras,
un svētlaime kā tikums
ne apbalvojums tev.

Neviens te neizrādīs labvēlību,
zem jumta nepasauks,
pat tuvāk nepienāks,
bet lai ar kā tas būtu,
tu pāri tam un saki -
mīlestība tā...

Pār pasauli lai ieraudzītu gaismu
no Dieva augstumiem
ar basu dvēseli...
Varbūt te arī slēpjas
tā vientulības, sāpju
un laimes mirkļu jēga,
tev vienam zināmā.