Tak alga viena... (Vīzija)

Ne orientācijas, ne gribas, jūtu,
Vien tumsa, tukšais izplatījums būs?
Pat zemapziņa klusē, nepastāsta,
Ar ko var nākotne vēl pārsteigt mūs...

Kā neuzartais lauks no piedzimšanas,
Tiek dotas iespējas un apjukums,
Kad sarindojam dzīves piramīdas,
Bet cik tas iluzori sanāk mums.

Rit dienas līdzīgi, kā ūdens piles
Un noticam, ka dzīvosim vienmēr.
Par dvēseli sen esam piemirsuši,
Jo miesa savu prasa vēl un vēl.

Ir prieks, ka sagaida kāds tevi mājās,
Bet sarūgtina vienmulīgais darbs,
Kad tukša kabata un makā caurums,
Bet mājās taču bērnu vesels bars.

Un pamazītēm zaudējam mēs sevi,
Zūd dzīves garša, valda pelēkums,
Nāk strīdi, nesatikšana un baumas,
Līdz sadalīts tiek bērnu mantojums.

Kad atceramies pazudušo laimi,
Jau sāk trūkt elpas, sāpes sirdī dur.
Vēl spēlējam mēs optimistu lomas,
Bet mieru atrast nespējam nekur.

Ir pensija pus - minimālā alga
Un mutē bieži jābāž surogāts,
Jo nesagaidīt varas pienesumus,
Un to, ka tevi atcerēsies kāds.

Bet aptiekas un ārsti tikai manās,
Lai izpumpēts tavs maks līdz dibenam.
Un paliec nonēsātās apakšbiksēs,
Lai priecātos par „jaunām iespējām”.

Nu beidzot jāsāk sarunas ar Dievu,
Nu savas dzīves jēgu meklēsim.
Tā gribas sevi attaisnot par visu -
Tak alga viena būs, ko saņemsim...

Ne orientācijas, ne gribas, jūtu,
Vien tumsa, tukšais izplatījums būs?
Pat zemapziņa klusē, nepastāsta,
Ar ko var nākotne vēl pārsteigt mūs...