No vāka līdz vākam

Es pārlasu dzīvi, pats savu.
Pie sevis un reizēm skaļi.
Tur lappušu daudz.
Izvērstas, plašas
un reizēm tik savādas tās.
Jaunas un ieplēstas,
krāsainas, nodzeltējušas.
Tām pārskrienu acīm,
nu vienkārši tā -
te zaļā, melnbaltā, violetā,
bet neizlasīta līdz galam
vēl paliek gaišzilā,
kur noloku stūri, lai atcerētos -
būs grāmatzīme,
kad došos nākošos meklējumos.

Un ceļojot lappusēs,
laika cietajā iesējumā,
es tiecos lietu būtību,
bijušā kodolu rast,
lai nonākt, kur robeža,
esības mala, kur punkts
un noraut nīcīgās
ikdienas galotnes nost,
lai raktos līdz saknei,
no vāka līdz vākam,
kas sākumā bija
un to, kas beigās, epilogā.

Bet pagaidām redzu
vien dzīves hidru,
kas epigrāfa ēnā,
omulīgi aug un briest
un prologa Prokrusta gultā
pavisam drīz jau iesprauksies...

Es atgriežos pie grāmatzīmes –
seno manuskriptu glabātavas atslēgas,
mēģinot nepiedzīvot vilšanos nonācis līdz punktam,
kas kļuvis par daudzpunktu,
cerēdams nesapīties slepenraksta sarežģītajā adījumā,
un neprasmi to izlasīt, uzskatīt par pārpratumu,
jo es taču neesmu mācīts,
nezinu visu alfabētu galvenajai visuma ābecei
un pazīstu tikai zīmi,
kas attiecas uz bezgalību –
Dievišķā Krusta
hieroglifu.