Nejaušs dzejolis
nejaušs dzejolis

Iesaki dzejoli draugiem:

Es ticu

Es ticu,
ka tad, kad saule
ar izstieptajām,
karstajām staru rokām
pieķērusies horizonta šķērskokam
sašūposies jūnija acīs
un augstprātīgā laipnībā
nokritīs uz šaurās
kanēļa krāsas
zemes strēlītes,
tu būsi man blakus,
pavisam netālu
no nakts
neizbēgamā gala
un dāvāsi man
mazumiņu
no aukstuma,
kas izkusis varavīksnes
pielijušajā dvēselē,
lai es varētu saklausīt,
kā pukst
nošķirtības tērauda sirds
un redzēt
kā cerību stariņš,
pielejot eļļu ugunij,
spēlējas ar liesmas ēnu
uz nobružātās
sienas.

Viedokļi par dzejoli
 klusaisMiileetaajs  2014-01-29 20:16 
Būs, būs! Viņa man arī teica, ka pa vasaru iešot pie Barisa padzīvot. :))
 lasmaize  2014-01-29 20:20 
Super !
Vēstule vienā teikumā.
 forma1961  2014-01-29 20:34 
kā pukst
nošķirtības tērauda sirds-tas par auto?
Tad neturi garāžā vai ārā ,stum
istabā iekšā
 hefny  2014-01-29 21:23 
Tev gan iet karsti laikam tagad!nevar saprast:laimīgs vai nē, ja tā gribi to aukstuma
dozi....
 Plaanpraatinjsh  2014-01-29 21:36 
Vai...
 assortina  2014-01-29 23:02 
Ticība ir laba lieta! Skaista dzeja!
 bariss  2014-01-30 09:48 
Ja forma pārprata, kaut kas tur man nav...
Piedāvāju redakciju:

lai es varētu
saklausīt,
kā pukst
nošķirtības cietinātā sirds
un redzēt ..... uttt.
 laukroze  2014-01-30 10:57 
aukstuma vietā piedāvāju siltumu, ja ļoti to gribēsi, tad viņa tevi sadzirdēs..;)
 forma1961  2014-01-30 11:21 
Nu gan labi pateikts(ņemot vērā rediģējumu)
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?