līst spirdzinošs lietus

autors: elle_errante [dzejoļi]

pamodās laimīgs rīts
nesa žūžodams mani pretī dienai
līdz pirmajai pieturvietai
līdz pirmajam dusmīgajam vīram
kurš gaužas kā zābaks vecs
eh ir apnikušas gaušanās
kā čīkstošas kaimiņu durvis
trolejbusā tantes
kuras pērk biļeti vienu bet sēžas uz soliem diviem
savu ačgārno dziesmu izdzied sevī
ar uzvilktu grimasi sejās „tik grūti man”

atceros vecmammu
un domās mīļumā noglāstu
viņas dzīve kā izturības pārbaudījums šķiet..
nevienas žēlabas
vien pacietība un gaišums silts

reizēm kad viss liekas sīkmanīgs un mazs
eju līdz jūrai
pa trepēm nokāpju
atveru durvis uz sevi
vien apjaušu tās ēnas un gaismas zibšņus
norītas skumjas
acumirkļus dzidrus

albatross starp debesu pelēko un jūras zilo
klusums aizķēries starp vakar un rīt
vējš mani pūš uz priekšu
(atceros bērnībā zīmēju – atstājot baltu svītru – starp debesīm un jūru)
pelēkais savelkas mākoņos
sāk līt
eju aiz kāda atstātām lielām pēdām ..

<< uz saturu

nākamais dzejolis no šī autora >>

Viedokļi par dzejoli
lasmaize	2014-02-01 22:35
Jūra ārstē. Bet lielas pēdas,kam sekot, dzīvē noder... :)
taalais_sakura	2014-02-01 22:45
Es arī pa tām pēdām eju, Tajā baltājā klusuma svītrā, Un klausos kā lakstīgala dzeju, Man caur mākoņiem vītero.
Plaanpraatinjsh	2014-02-02 10:05
Noteikti jāiet vecmāmiņas pēdās,jo tajās ir dzīves gudrība.
klusaisMiileetaajs	2014-02-02 11:07
Ja par klusumu runa, ta viss ok! :)
lasmaize	2014-02-02 17:37
Plp, ar vecmāmiņas gudrību vien diemžēl tālu netiks neviens, vairāk savos bērnos jāieklausās viņi sen par mums gudrāki izskatās... :)
Maxroller	2014-02-02 23:18
Jā,bērns ir vērtība-it īpaši,kad vīrs apnīk.
Susurlacic	2014-02-03 09:22
Jā .. Bigfoot.. atstāj zemē un dvēselē pēdas :)
lasmaize	2014-02-03 09:32
Maxroller, bet ja neapnīk, tad mazāk, ko ?
Plaanpraatinjsh	2014-02-03 10:03
lasmaize, visam jābūt noteiktās proporcijās.:)
Maxroller	2014-02-03 10:14
Lasmaiz,ja sava nekā nav,tad skatās svešus lidojumus,svešus radījumus un cenšas piemērot sev.
forele	2014-02-03 17:06
Izlasīju, atcerējos mammu un domās mīļumā noglāstīju. Otrais pants kā par viņu. Bet nobeigums atsauca atmiņā kristīgo pastāstiņu... "... tās bija manējās... es tevi nesu!" :)
hefny	2014-02-04 23:21
..interesanti gan,-jo nekad neesamu redzējusi bērnu zīmējumos baltu atstāto līniju starpkautko....tas tāds profiņu panēmiens...busi bijis mākslinieciskas jušanas bērns ar jūtīgo saplūšanas starptelpu balto....

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!