Mani pelmeņi

Es dungodams lipinu pelmeņus
Tūlīt jau būs piecdesmit divi
Gadi, protams, ne pelmeņi
Bet pelmeņi - labi ja desmit

Pēc brīža atbrauca radi
Bija apmēram pieci vai seši
Pulkstens, protams, ne radi
Jo radi –tie skaitā bij desmit

-Ak, laime un prieks tevi redzēt!
Viņi klaigāja, gāžoties iekšā
Virtuvē, protams, ne dārzā
Un apēda pelmeņu sauju

Bet viņi man atnesa vienu
Suni, protams, ne desu
Un, aizejot, paņēma līdzi
Manu kažoku, protams, ne suni

Suns tūlīt sāka grauzt kāju
Krēslam, protams, ne manu
Tad piečurāja zem galda
Un sāka pēc pusdienām gaudot

Es sēžu un nelaimīgs skatos
Grīdā, protams, ne logā
Ak, nabaga pelmeņi mani
Ak, ak mani piecdesmit divi!

Kad satumsa, gāju es gulēt
Bet suns - tas guļ jau man priekšā
Gultā, protams, ne migā
Un es noguļos suņa vietā