Spēcīgās atmiņas par kādu Annu

Kā īkšķis sprauni nospiež blakti
Un ceļu rullis lapseni,
Tā mani, dārgā, spiedi kaktā,
Lai pārvērstu par plāceni.

Ak Anna, panna, dūjiņa,
Cik vēlu nāci tu.
Vēl pārdzīvot šo rudeni
Tad gaidīt vasaru!

Man trūka krūšu daļā elpas
Un kājas lieca krampis īsts.
Tu aizsedzi man dzīves telpu
Un liki karstus sviedrus svīst.

Ak Anna, panna, dūjiņa,
Cik vēlu nāci tu.
Vēl pārdzīvot šo rudeni
Tad gaidīt vasaru

Kā omlete uz karstas pannas,
Kā cukurgailīts ūdenī:
Tur brēcu- piedod,mīļā Anna,
Vai vēlies līķi rudenī?

Ak Anna, panna, dūjiņa,
Cik vēlu nāci tu.
Vēl pārdzīvot šo rudeni
Tad gaidīt vasaru.

Es mazs un vārgs un nespēcīgs
Pie himalaju kalniem turos-
Pat zeme tenteriski griežas,
Bet ausīs šalc man nāves jūra.

Ak Anna, panna, dūjiņa,
Cik vēlu nāci tu.
Vēl pārdzīvot šo rudeni
Tad gaidīt vasaru.

Varbūt, ka ļausi mazliet telpu,
Ja nesegs kuplais augums tavs.
Caur nāsīm, ļaujot ievilkt elpu,
Vēl glābjams ir, kas reiz bij savs.

Ak Anna, panna, dūjiņa,
Cik vēlu nāci tu.
Vēl pārdzīvot šo rudeni
Tad gaidīt vasaru

Kā kastani, kas krīt no koka
Kā zīli, kuru cūkas grauž,
Žņaudz mani divas lielas rokas
Un tikumību manu lauž.

Ak Anna, panna, dūjiņa,
Cik vēlu nāci tu.
Vēl pārdzīvot šo rudeni
Tad gaidīt vasaru:

Ar zilām skaidrām debesīm
Ar smiltīm saulē karstām,
Tur mukt caur priedēm līkajām,
Lai vējš tad mani tvarsta!