Nolādēti netīkams gadījums

Kā aizmirstā rasa uz lapām, kā medus no vēlīniem ziediem,
Līst dīvainas atmiņu lāses no miglās ietītiem stiebriem.
Es nezinu, nespēju saprast- vai zāle un lapas ko svin,
Vai sēro par garajām dienām, vai dziesmām,ko sienāži zin.

Uz celmiem no nocirstām liepām, un kokiem, kas necelsies vairs,
Tup rūķi, kam atņemtas mājas, no pasaules gala tiem bail.
Tie neskatās gājputnu acīs un neklausās kukaiņu dziesmas,
To mājas, kas vasarās auga, nes mākoņos kailcirtēs liesmas.

Vēl kvēlo un neapdziest ogles, tās nedzēsīs lietus, kas līst.
Bet lieti, atmiņu lieti, kā darva dvēselēs krīt.