groteska freska arabeska

reiz kādai dzejnieku saimei
tādai kā savējo līgai
bij izdevies piekļūt laimei
SAsodīti bezkaunīgai
tā atnāk un sajauc prātu
un vienmēr izdara tā
lai dzeju piekakātu
to darot trijatā
kā nasta tā gulstas uz pleciem
un stāsta, ka nāve esot
kas dzejniekiem klibiem un veciem
dzejai potenci nesot
ak dies ,cik tā izliekas salda
kā dievišķā ambrozija
ko pasniegs pie debesu galda
kad sacīs viņš dzejnieks bija
bet tiem, kas vienatnē dzejo
tā laime nāk pilnmēness laikā
liek naktīs pa jumtiem klejot
un izteikties īsi kā haikā
tā glaimo ,čukst salkanas frāzes
prot kutināt pavēderi
un jau pēc ceturtās glāzes
tu jūti, ka dzeniekos deri
tad atskrien Pegazs vai bēris
vai atdodas nerātne Mūza
tik laimīgs es jūtos ,kad dzēris
pat rakstu kā Lampedūza