Miers pirms mūžīgā...

šūpojas saules zaķītis
uz zaļpelēkas bruņas zvīņas
stobra galā klusums apkvēpis snauž
tanks noguris kā bokseris pēc cīņas
vēl trauslo mieru neapjauš
dus kareivis pie tanka ēnā
bet turpat blakus smiltīs klusi
zem tanka kāpurķēdes mīna
vien izliekas kā pamirusi

cik trausls netverams tas miers
kas brīžiem pārņem mūs
un laiski mākoņos ļauj vērties
bet ieroči lai neierūs
iet prāti likten’s svaros svērties
ir velti palīgos saukt Dievu
ar pastardienas baidīt tiesu
kopš radīja viņš pirmo Ievu
nāk miesa durkli celt pret miesu

jau tāluma glūn maitu ērgļi
ir dzīrēm sagatavots viss
vien gaida asinskārie mērgļi
kad pamās dresēts pērtiķis

cik īslaicīgs un mānīgs ir tas miers
kas dateļpalmās pašlaik maigi žūžo
tas ir kā slazdā pasniegts siers
kas pelei iemigt ļaus uz mūžu
kā notiks tālāk kas to lems
tāpat mums tagad neuzzināt
vien likten’s savu tiesu ņems
kad tanku kāds sāks iekustināt