Konkursam [1]

Mans nobrāztais adipozais abdominālis

No kurienes vēdera priekšā tāds bimbaks?
Es brīnos, tukšodams kausu, un putas līst bārdā
Un klausos, kā žēlojas tante, ka šai laikam klimakss
Mana nobrāztā talanta paliekas samīcot skārdā

Un žēlojas skumīgi veči, ka pusmūža krīze
Pašķaidot alu ar slepenu degvīna šļuku
Dzirnavu spārnos pūš smirdīgas tabakas brīze
Nāc, uzšauj manam nobrāztajam ego skanīgu pļauku

Un tomēr, no kurienes vēdera priekšā tāds bimbaks?
Manu nobrāzto pašcieņu tura kā enkurs šai bārā
Kur domas un sapņi kļūst alu piesūcies tampakss
Kurš sitīs ar dūri pa galdu un teiks, ka jālasās ārā

Kurš kopā ar manu nobrāzto ģīmi uz ielas
Ies līdzās, un neļaus man pusceļā pievārtē pakrist
Bet asinīs riņķo vien smagas un indīgas vielas
Kuru dumbrājus grūtāk un grūtāk kļūst izbrist

Manā nobrāztajā dzejolī grab pantmēri klibi un bāli
Ak, saki jel, Lapsa, vai šitāds tas arī kam der?
Un, kur tevi paslēpt, mans nobrāztais abdomināli
Jo baidos es zināt, cik lielu svaru tu sver…