Debešķīgais sacerējums

- Kusties nu, sprāgoņa! – uzpircējs teica
Uzšaujot govij pa krustiem ar plaukstu
Un tāsdienas pēdējo maršrutu veica
Veltīdams šķūnīšiem skatienu aukstu

Kūtiņa šaurā nu kļuvusi tukša
Saimniece priekšautā noslauka acis
Bez vistām lakta un aizgalds bez rukša
Pēdējās dzīvības pamests šis placis

Nopūtās, paņēma spainīšus vecos
- Šķūnī vēl siens, būtu pieticis kazai
Kad astotais gadu desmits jau plecos
Spēciņi atliek vien radībai mazai

- Kusties nu, vecā! – Pēteris teica
Atvērdams smagos debesu vārtus
Eņģelis, iepūzdams trompetē, sveica
Aizmirsis sakāmos sveiciena vārdus

Vai debesu govis augšā tur ganās?
Un mākoņu spaiņos tās saimnieces slauc?
Vai zaglīgi kaķi pie krējuma manās?
Kad debesu ķērnēs tur sviestu kāds jauc?

Bet, aizslēgdams vārtus, Pēteris saka
- Kad iekšā tur tiksi, tad redzēsi pats
Un, kamēr nav izsmelta dzīvības aka
Bez debesu pļavām lai dzīvo tavs skats

Un, tāpēc šķīvis ar debesu mannu
Tev svētdienas pusdienās našķis tik salds
Bet krējuma krūzi un kafijas kannu
Ik rītu grib redzēt tavs brokastu galds