Sapņu trolejbuss

Mans sapnis aizbrauc tukšā trolejbusā
Kur snauduļo kāds naksnīgs pasažieris
Vēl brīdi ieklausos es tumsas dziesmā klusā
Un domāju – cik gan tu maksā, Miers

Miers visā pasaulē un ikdiena bez steigas
No kreditoriem Miers un Miers no parādiem
Kur atrast ceļazīmi „Visiem stresiem beigas”
Un kur var sirdsapziņu nesvērt karātiem

Bet dzīves līkloči spiež liekuļot un melot
Mans sapnis nenosapņots, nepalicis prātā
Tā paiet baltas dienas, kalnā kluci veļot
Un naktis bezmiegā, kad cerības deg sārtā

Te klāt jau trolejbusu depo, reiss ir galā
Un braucējs vēlīnais, pats runādams ar sevi
Aiz stūra nogriežas un pazūd miglā bālā
Paldies, ka atkusni tu, mamma ziema, devi

Es klusi nopūzdamies, eju vārīt tēju
Ak, sapni, sapnīti, vai arī tu tur klejo
Tur, ielās tukšajās, kur satikt var tik vēju
Un kādu dzejnieku, kurš pantus tumsā zvejo

Bet nemiers aicina un tālos ceļos kūda
Uz saviem purviem dzērves sāk jau spārnus cilāt
Un kādam putnēnam pa šauru vecā būda
Tas tomēr grēka darbs ir – sapņus nogalināt