drēgnas mežģīnes senajā pilī. soļi

ap saullēktu gaist skumjas --

vakara un ēnas pusē
ieklīstu senas pils pagalmā
kur mēnesnīcā lauvas lepnas
drosmīgi izcieš laika zobena cirstās brūces
akmeņu lauskas pamazām pārvēršas kosmiskos putekļos
viegli pieskaros saltajam mūrim [efeju stīgas caurauž to kā rētas]
soli tālāk atveras vārti
kas pagājību no tagadnes šķir
ass smārds cērtas sejā
garām nošvīkst spārni
sastingstu.
kā elpa auksta
tumsā nekustīgs stāvs
[nāve jau sen te savu izkapti trin]
..tomēr tas tikai šķitums vai malds
kā akli taustos tuvāk dzelzs mežģīņu vārtiem
parkā rēgaini klīst apkārt koki -
savas saknes meklē
zem sniega ziedi dīgst
no simtiem gadu vecām sēklām
~~
pils aizmigusi
caur logu dzelmēm divpadsmit sveces svečturī
caurvējā apklust
kad noskan soļi
šķiet - kāds apkārt klīst -
kāds nevar rimt pat tajā pusē..
[kas nedod mieru tev, nācēj?]
~~
..reizēm domās sarunājos
ar tiem kas jau miruši
nepateikti vārdi ausīs skan
kluss maigums izskan bet nesasniedz [adresāts šobrīd nav sasniedzams - atstājiet ziņu]
..tā ziņas krājas
reiz tās sasnieg..
snieg
vārdi kā sniegpārslas pāri zemei klājas
neredzami izkūst siltumā
vēlāk izzied pirmajos sniegpulkstenīšos
par mīļajiem..
[melni putni pārslīd līkajai vārtu ēnai]
..reizēm rakstu vēstules bez atpakaļadreses
domās vārdi kā caurspīdīgi naktstauriņi pieklusuši
laižas pretī mēnesgaismai
izzūd neredzami..
..
pils klusajās sienās
skan senais klavesīns
daži nodzeltējuši taustiņi mēmi
un Bahs..
[soļi atbalsojas.. dziest.. noklaudz durvis]

aust saule.