simtiem atspīdumi no gaismas kaleidoskopa

sapnī
bridu gar upi [atceros: ļoti salu]
bezgalībai durvis meklēju
tumsa auksta pretī nāca
[..tonakt nosala
vientuļš bezpajumtnieks kāds..]
---
aust rīts
ziemas saules piepildīts
simtiem atspīdumi no gaismas kaleidoskopa virpuļo uz baltās sienas
visas ziedlapas no gaismas zieda
tomēr pietrūkst viena..
..vēlāk lasu orhidejas domas [..kā tuksnesis ir puķu pods]
--
esmu mazliet uzvilkta
kā stīga
kaimiņu kaķis nervozi kāpņu telpā ieņaudas
pie tevis dodos
nerunīga.
kā mazas adatas pretrunas pāri neredzami klājas
patiesībā esmu ezis.
nē, tomēr ziedošs kaktuss.
lēnām raisu pumpurus vaļā
nolasu vakardienas ziedus
šodien ar jauniem
ziedēšu..
--
tavs skatiens – jautājošs, sasildošs
vēlāk tavas plaukstas mani lēnām izģērbj
maigums atbruņo
klausos tavā balsī
smieklos lēkā mazi iezemieši ar bultām pār plecu
šauj un trāpa manī kā mērķī
--
viļņi sitas pret akmeņiem
[atceros upi]
mani ieaijā tava balss un glāsti
dzirksteļo uguntiņas tuvu un tālu
mirklīgums pārvēršas bezgalībā
mēs izslāpuši kā no avota dzeram
no laimes apskurbuši smejam
iekāres arhipelāgos
zied orhidejas sārtas

ieritinos siltumā un paklausīgi aizveru acis
--
divas pasaules savijas bezgalībā
vējš skurstenī pūš dūdas un taisa trikus
gaisā aizslīd ķeburaini ķenguri
un smejas par mums [mēs smejamies kopā ar viņiem]
--
no tava klusā spēka
no maiguma mana
mēs kļūstam atkal tie kas esam
[mūsu tikšanās kaleidoskopa bezgalības..
pajumtē