Dzejoļi par mīlestību
Dzejoļi par pavasari
Dzejoļi par vasaru
Dzejoļi par rudeni
Dzejoļi par draudzību
Dzejoļi par jūru
Ziemassvētku dzejoļi
Dzejoļi par skolu
Dzejoļi par naudu
Dzejoļi par Latviju
Dzejoļi par ziemu
nejaušs dzejolis Iesaki dzejoli draugiem: |
kā norāvies ķēdē suns
kā norāvies ķēdē suns
mana sirds kaut kur apkārt klīst nenodefinētas sajūtas smilkst manī esmu noguris pats no sevis [..riebjas istabas zemie griesti] lēts viskijs un cigateres gals mani no vakardienas šķir atmiņas par sievieti kādu kā veca vaina nesadzijusi smeldz starp loga rūtīm pērnās mušas spindz un vārgi cenšas uz augšu rāpot.. [uz augšu?] ..šodien dzīvi sākšu no jauna tikai vēl pēdējais mēriņš un viss izeju ielās bez mājām sveša pasaule garām vienaldzīgi slīd pēdējie pilieni no tumšām debesīm līst bezkaislīgi bungo pa smadzenēm sit baloži [cik var rīt!] ganās un nespēj vairs lidot no liekā svara. ..ziema sajukusi prātā parkā neuzziedējuši sniegpulksteņi vīst .. sirds mana kā klīstošs suns meklē kādu kam piederēt kādu ko sargāt kādu kam kost kādu - kuru laizīt [ja vien pieradināt spētu zaudēto uzticību no jauna sētu] .. atgriežos noguris istaba pielijusi ar novakara saules gaismu ..reizēm cerības kā putni kaut kur – kur saplūst horizonti aizlido bet sen ne uz manu pusi [..ielej vēl pēdējo] .. ..un klusums ielija glāzē.. sen te es esmu viens
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?
|
|