noskūpstīt vardi

es meklēju to skaistumu
kas pasauli izglābs
kaut tu par to smejies gardi
es ticu, ka sastapt var princesi
arī noskūpstot vardi
es ticu, aklie visu redz
kā dieva radītu skaisto
kaut neviens tiem gaismu neiededz
lai mūsu sejām redz vaibstus

sakaltusi reņģes galva
ar tārpu izēstām acīm
neredz kā dzīves atgrūsta
sieviete melnā
to aplūko skatienu kāru
kā uzkodu potenciālu
pie vakara pirmsnemaņas šļukas

varbūt tā skaistule izbijusi
varbūt pat miss kaut kāda
bet tagad kā reņģe sažuvusi
tai sievietei sejas āda
zūd sapnis par princesi smalku
kā reibums pēc aukstas dušas
tās lūpas, ko skūpstīt alku
vien kreveles sažuvušas

nav dabā neglītums kā suga
viss perfekts savās būtībās
tik mūsu sarakstītās lugas
dzen prātu izvēl’s grūtībās
kas neglīts, kas kā sapnis skaists
ko zākāt un ko pelt
pat kailums neliek kaunā kaist
kad sākam debesīs to celt

vai izglābs skaistums
kaut daļu no pasaules šīs
es dārzu laistu
un ceru, tas asnus dzīs
tas uzplauks, uzziedēs koši
un skaistums būs paliekoši
bet nav vēl uzplaucis ne zars
dārzs pumpuros sasprindzis snauž
kad pāri tam dodas cūku bars
un mēness ainavu auž

cik maz tur trūka
ka šaubas dvēselē zagās
bet -
ir taču skaista tā cūka
kas rokas tur manā vagā