...BĀĀC !

aiz loga gaišs-
grib iemigt līdz šim negulējošais
sapņa neatkārtojamā baudījuma gaidās
apziņa pretojas - vēl mirkli tur acis vaļā
pazaudēt esību baidās
bet maigām rokām caur aizskaru krokām
nāk leduspuķes kristāla sirds
un aukstums par siltumu pārtop
lauska spērienā skaļā

ziema gurdeni baltā
putukrējuma kalnus sētmalēs kārto
zemi kā torti rotā
eglītes varavīksnes krāsās
rindās kā kareivju rota
uz cienastu prasās

no Andromedas miglāja atpeld zili vaļi
plivinot peldspuras asās
sataisa traļi-vaļi
un strūklakas reklamēt grasās
bet augšā eņģeļu sfērā
uz vaļu izšļāktās strūklas mirdzošam putām
nāra lidinās
ar krūtīm brīnišķi kailām
gar burbuļiem slidinās
un pēkšņi es esmu tā straume
ar pirkstu adatām smailām
slīdot pār zeltainām zvīņām
netveramas saldkaismes priekā
ar vaļiem iesaistīts cīņā
par tevi

tev nevajadzēja šeit būt
kādēļ vienatnē klīsti
starp vijīgām elodejām
un jūras zirdziņiem ņipriem
šeit viss ir tik īsti
sākot ar astoņkāju dejām
un sīkiem ausainiem ķipariem
bet-tu mani nepazīsti
sāc izgaist sidraba stīgā
medūzā caurspīdīgā
tik neatgriezeniski
kā allaž ,kad projām ej

aizsmacis suns aiz loga negribīgi rej
viens pats ieputinātā būdā
(viens pats mājās)
būs jāuzkūda
lai ieklūp kājās
tevi jau nerietu
pretī skrietu
bet tu nenāc
nāk tikai miegs
bāāc!
nokrīt no jumta sniegs