Ziemas nemiers

Sniegpārslas vājprātā griežas
Uz galvas kā akmeņi balti krīt,
Kā žurkas aiz apkakles spiežas,
Nav redzams ne vakars, ne rīts.
Kaut beidzot tās izkustu tūlīt!

Cik nāca, kas notika- bija?
Jau mākoņi melni savācās tūcē:
Slapš žāviens uz galvas neganti lija
Ak debesu mērkaķi, ak nejaukais cūci!
Tavs slapjums man sirdī iedūra dūci.

Tek strauti uz upi un puņķi tek.
Zeķes ir slapjas un kurpes tāpat.
Ko darīt, kur skriet, kur glābties?
Vai meklēt, kur sētnieks kaisījis taku
Vai tuvējā ozolā sausumā rāpties.

Nav labi, nav labi. Ir slikti!
Un dienas neguļ, tās garumā stiepjas.
Pēc vasaras, sūnām ilgojos dikti:
Pēc kārkliem,pēc zāles un liepas,
Pēc sēnēm un priedēm, kas galviņas ceļ,
Pēc jūras, kas bangas virsū veļ.