Rudens. Mans mīļākais. Gadalaiks. -------

rudens vētrā
neviena gājēja
laternu aizdedzējs atstājis šovakar
tumšu manu ielu
lietus jumtistabas loga rūtī
dudina vakara lūgsnu klusi
domās aizklīstu vēl dienā
meklējot savas dzīves jēgu [dīvaini. tā nekad nebija zudusi]
starp citiem klīstot
kad satiku sevi
--
šovakar
sev esmu tikai es
skaļi trokšņojošas domas un vējabrāzmas priekšpilsētas ielās
[bez tevis
tiesa
brīžos kad blakus nav tevis -
vēl vairāk esi] --
tātad -- jūtu
kā rudens vējabrāzmas šovakar pūš no jūras
no okeāna
no citas pasaules
vai pat galaktikas tālas
aizpūš šodienu un vakardienu prom
pārvēršot to putekļos un pelnos
esmu kaut kur pusceļā uz rītdienu
ir apstājies pulkstenis
laika rādītājs pārdomās iestrēdzis [tas nemeklē dzīves jēgu..vienkārši laikam baterijas sēžas]
šķiet, ka tas bija sapnī (vai nomodā)
aiz loga
oktobra vējā koku kailie zari - raustās liecās trako -- tik
šķiet koki sapņo atrauties no zemes
aizlaisties projām kā putni
līdzīgi kā reizēm tu un es.
--
..pēkšņi debesis pāršalc balta gaismas šautra
pusnaktī atsitās vaļā logs
iečīkstas vecajās kāpnēs pēdējais pakāpiens
kāda nodzeltējusi koka lapa un Dzejnieka gars.
Bodlērs..samiedzis acis un nedaudz aizsmakušā balsī cieti saka
„..Ir stunda, kad jānoreibst! Lai netaptu par cietējiem Laika vergiem..”
pasmaidu.. mazliet salst.. sajūtu savas nosalušās plaukstas..
un vīns manā glāzē pārvēršas ūdenī saltā..kad aizstriepuļo tālāk klīstošais gars –
kaut kur - no kurienes nācis..
--
rīt dienā tev klusi saku –
jūs esat līdzīgi abi - tu un mans dzejnieks Bodlērs..
un noreibstu
no dzejas
no rudens..
bez vīna .. :)