Mans miers

Dodiet man nedaudz miera
Kaut nedaudz, un kaut vai naktīs
Lai negaisa mākoņu siena
Savus pērkona grāvienu taktīs
Sit marša ritmu aiz mana horizonta

Aiz mana horizonta lai zibens
Sper savas dusmas līkajā bērzā
Lai vasaras vidū nāk rudens
Un ražu lai sapūdē dārzā
Lai paliek mierīgs mans varžu dīķis

Lūdzu, atstājiet manu purvu
Ar akačiem visiem un čūskām
Tur nav ne rūķu, ne burvju
Tikai viršu klajumam klusam
Pārlaižas kāds izplūkāts dzērvju kāsis

Dodiet man nedaudz gaisu
To nedaudz piedūmoto un aso
Ko drusciņ ar kafiju maisu
Tā, lai spogulis raso
Un slēpj manu bālgano seju

Ļaujiet man dzejoli pabeigt
Var būt, ka tas nebūs izcili labs
Bet negribu nevienu pārsteigt
Ar pantmēru, taisnu kā stabs
Kura galā vārna ķērc savu serenādi

Paldies saku vārnai un zvēriem
Kuri mīt manā purvā un galvā
Tie kopā ar miglas tēliem
Lej manu rītdienu kausētā alvā
Nočūkst spainī un tvaikos rakstot – mans miers