Arhipelāgs - 2 daļa

Sejas spokainas skatās man pretī
No dzeltējošā deagerotipa
Kas neskaidrāks, jo vairāk to pētī
Bet atomos dzirnavu ripa
Atmiņas samaļ un cerību stādus
Un rodas viela, kas pamatā
No kuras atkal mūs lipinās pašus
Un mēs savus sapņus – no itin nekā

Kāda starpība – Gauja vai Limpopo
Tie paliks vēl ilgi pēc manis
Kaut kur telpā starp Rīgu un Kalipso
Klaiņo zvaigžņu skaitītājs Žanis
Un sveicina katru, pretī kurš nāk
Uz pleca uzsitot - Vecais, kā iet?
Kā vienīgi Žanis pajautāt māk
Tā, palēnām, bet kur gan skriet!