kādreiz

kādreiz kad noguršu ļoti
un upe būs mana ēna
lūgšu lai saplaukst koki
tavā pagalmā rēnā

un tad kā balta dūja
ievīšu ligzdu bērzā
mācīšos piedot jūrai
krastu bēgumu sēro

atnāc kad kļūšu upe
iemāci mani elpot
pirms rīts ar saules putniem
piepilda laika telpu