zibeņo...

Vējš aiztur elpu,
atkal zibeņo
un elsās nodreb pamale
kā zinādama-
es arī raudu
gandrīz ne par ko
un domas aizvijas
aiz mana nama...
Tās klīst pa ielu prom
kā students dziesmiņā
un arī tām nav vietas,
arī māju...
Kur palikusi
mana liesmiņa?
Varbūt es viņu
kādreiz izdomāju?
Kāds pāršķeļ sajūtas
ar šautru spēju,
laiks mazliet sašķobās,
kā staigāt sācis bērns...
Vējš aiztur elpu,
elpa aiztur vēju,
bet asaras tās pašas
kuras pērn...