MANEKENI

MANEKENI

Kad veikali tiek slēgti, diena galā,
Pie sevis domā katrs manekens:
"Ir apnikusi tāda stāvēšana.
Vai tikai tam es tiku paredzēts?

Vai man ir jāļaujas, ka izģērbj mani,
Un pārģērbj dienā dažreiz vairākkārt...
Es tā vien gaidu nākam novakari.
Kā atpestīšana mums tumsa nāk."

Ir tikko aizbraukuši pārdevēji.
Pār trotuāru vāja gaisma krīt.
Kāds plakāts aizlido, to dzenā vēji,
Šķiet, manekeni noskatās tiem līdz.

Sāk lēnām kustēties gan rokas, kājas.
Ar seju skatlogam kāds piekļāvies.
Ja ieraudzītu viņus garāmgājējs,
Tad būtu ne pa jokam nobijies.

Ver vaļā durvis veikals sānieliņā,
Pie bāra durvīm šveicars noskatās.
Ne tādi vien tam manekeni bija
Pēc iedzeršanas ārā jāvadā.

Šie labi uzvedas un nelamājas,
Un nav neviens no zemes jāpieceļ,
Pēc strādāšanas bāli dodas mājās...
Tos pasveicinot, cepuri viņš ceļ.

No rīta veikalam ir logi tukši,
Bet pārdevēji izbijušies šķiet.
Nu būs no personāla kādu pusi,
Kā manekenus stāvot jānoliek.