Dežavu.

Sapņu alejas stūrī, brīdī, kad nakts pārvar dienu,
Es klusām pāri ēdenes ziediem tev pakaļ brienu.
Es zinu, Tu jau sen lūko vai nāku.
Es zinu, Tu prāto vai pārvarēt likteni es māku.
Tas savus slazdus met tad pa labi, tad pa kreisi.. te zem kājām, te virs galvas.
Atzīstu, man nākas grūti, lai tiktu pie savas balvas.
Taču tā pat kā Tu, arī es nešaubos ne brīdi,
Ka atlicis parvarēt vēl tikaj mazu sprīdi.
Tad beidzot Tavas sārtās lūpas manu pieri skūpstīs.
Tad beidzot Tavas maigās rokas manu sirdi pestīs..
Acis šaudās kur nu katra,
Jo neredz tās, ko sirds tām prasa!
Te pēkšņi dzirdu pazīstamu balsi..
Un sāku mosties līdz ar vientuļnieka valsi.