atkāpe un brīvrinde.

Eurika.

Ja reiz kļūšu balts,
Ja pārstāšu būt salts..
Tad sākšu visu es no gala.
Uzzināšu, kur slēpjās laimes sala!

Visu slikto reiz klintī kalšu,
Atmiņas par ļauno miltos malšu!
Es zinu - to es varu!
Jo spēju izbeigt katru karu.

Celies un nāc man līdz,
Liekas, jau sen vientulībā slīc..
Ja ne es, tad - Tu!
Ja ne man, tad - Tev!

Ziedi rādīs mūsu ceļu,
Jo tik Dievā ticību es smeļu.
Tikai viņa rokās ir mūsu laiks,
Ar to viņš, gan jau, pavisam maigs..

Cieni, godā un mīlēt proti,
Tad arī Tevi kādam vajadzēs ļoti!

Kādam..

Tumšā, vēsā un klusuma pilnajā naktī, es sapratu ka sirds sit neparastā taktī. Tā brēc, tā kunkst, ta rēc un atkal brēc. Pat mirkli nav tai miera. Varbūt pazudis tai kas? Varbūt nostaļģija tai nav sveša? Tā takts sāk kļūt skaidra - vienkārši tā grib, lai kāds to gaida!
Tas nekas, ka tā tik maza..
Toties spēka tai vēl gana!
Sirdij vienalga vai kāds tai smaida, galvenais, lai kāds vēl gaida..! Gaida kamēr svilpo vēji, kamēr ārā krīt vēl sniegts! Un tikai tad, kad ziedi atkal plauks, tā beidzot to, kas gaida - par savu sauks..

Par mums.

Sapņos redzēti ļaudis, cilvēku masas, ielu trotuārs ar tā bezgalīgajām ēnām, seši milijardi vienību, civilizācijas džungļi, kuros maldīties sen nav grēks.. Mehānisms, kas jau no mazotnes ik katram no mums nav svešs.. Tas viss tik reāls un zināms man šķiet, taču reizē liek pār mani tirpām skriet! Tik ļoti viens ar otru saistīti mēs esam. Tik pat cik sveši viens no otra savus krustus plecos nesam.
Vai tiešām šī ir tā `utopija`, kas lemta mums par balvu?
2`000 gadu, kopš izvēle kam ticet, ko godāt un mīlēt ir krustā sista.
2`000 gadu, lai celtu ko labu, un Tu man saki, ka šis ir rezultāts?
Tad beigās aizmirsīsim, kam domāts ir zikurāts..

dūmi zem uguns.

šie biezie dūmi, kas nāk un iet..
zini, tie reizēm dejot liek.
kad lūpas to saldo garšu jūt,
tad pēkšņi viss sliktais projām zūd!
bet kā ik katrā stāstā-
pēkšņi attopies jau baisā lāstā.
viss, kas vēl nesen bija tik spožs un slads,
tagad tavā priekšā pelnos kalts.
tai brīdī saproti, ka kļūdies smagi
un līdz ar dūmiem aiziet gadi.
tie vairs nespēj laiku dāvāt,
jo neprati par tiem kā nākās gādāt!
šie biezi dūmi, kas zog un mūk.
visa dzīve, dēļ tiem, kopā brūk.
taču to maigā, saldā elpa..
liek aizmirst, ka apkārt vien tukša telpa..
ja sākumā tie sirdij ļoti tuvi šķiet,
tad zini, beigās pat tavi tuvie sāks par tevi smiet..!


Un vēl, kas cieniet dzīvi..