Balāde sev pašam.

Klusuma skaņas.
Bezmiega sapņi.
Sirds saltums.
Agrāk likās svešs.

Pratu dzīvot kā neviens,
Neskaitot nedz dienas, nedz pat stundas.
Pārtrūka cīpsla, pazudu es..
Tik ēna mana, tā vēl te.

Nevar būt, ka viss tik drūms.
Taču nē! Sev priekšā redzu smaidu,
Nē? Vai acis māna? Tas tak mans!
Mans atspulgs šķiedrā dzidrā.

Acīs manās rēgo patiess miers,
Vaigu vaibsti pārtraukuši trīsi!
Kaut kāds neprāts, murgs tas vai?
Pats sev virsū raugos, bet neatpazīstu.

Kur palikusi acu dzirksts?
Kur palicis ir vārdu spēks?
Vienkāršs klusums ausī čukst,
Un neredzu tam ne sākuma ne gala..

Klusuma skaņas.
Bezmiega sapņi.
Sirds saltums.
Nu jau nešķirami esam!