Rūgtais Mierinājums.

1.

Rudens pelēcībā skumjas bieži sirdī dur,

Tās aiznes mani tālu svešumā, ej nu sazin kur.

Vējš matus glāsta, lietus sejā sit,

Vientulības klusumā gar acīm visa mana dzīve rit.

Daudz bija melots, lieki sāpināts un sērots,

Ne nožēlot, ne noliegt, meklējot šis ceļš ir mērots.

Ne tagad spriest, par to būs domāt vēlāk,

Ka varēju šo skaisto mirkli nodzīvot kaut mazliet cēlāk!

Kur atrast piedošanu?, vai ir kāds, kas pateiks man,

Es dotu visu, bet gribu dzirdēt kā tā skan.

Ir zināms viss, bet patreiz atbilde ir liegta,

Tik daudz lai dzīvotu tiek palīdzība sniegta.

Pa rūgtai asarai uz katru sabojātu dienu,

Dievs dod man spēku nodzīvot kā cilvēkam kaut` vienu