divriteņa izdomāšana

Un nāca rīti ar aukstu rasu,
Ar putnu kliedzieniem,
Kaisli aizsviestiem gaisā,
Ar smiltīm vēsām,
Ar liedagu atstāto,
Ar kailiem ogu ceriem,
aizziedējušiem ziediem,
Aizejošu dienu smaržu,
Ne ar ko nenoraksturojamu raksturīgo,
Tvaniem virs upes,
Siltu pienu,
Dēļu vārtiņiem,
Ar striķi aizsietiem,
Noslēgtiem,
Veļas auklām bez baltiem karogiem,
Salocītiem šūpļkrēsliem,
Novākto tīklu starp līkajām ābelēm
Un ābolu grēdām,
/Āboli mulsi svīdušiem vaigiem/
Ar garāmbraucošiem vilcieniem,
Arvien tukšākiem.
Ar pāraugušiem kaķu bērniem,
Kautri klīstošiem.
Ar putekļiem uz apaļā galda un kaltušiem flokšiem vāzē,
ar aizlaistām taciņām,
ar vabolēm dārza zābakos,
ar pleķainu porcelānu
/un mušu mirušu tajā/
Ar aizvilktiem aizkariem,
Ar virtuvi bez smaržas, krāsām,
Ar pāraugušām gārsām,
Kārnām un stiegrainām,
Ar nātrām un balandām.

Ābolu gaišās sejas sāk atklāt slepenu vardarbību naktīs.
Ābolu sejas miklajās zemēs,
ābolu sejās kritiena pēdas.


Dažreiz tu pie manis atnāc.
Es klausos tavu soļu dunā.