proz-dzeja. mēnessdeja

pa pavērto logu plūda tumsa –
silta, mikla, aicinoša.

Mēness
neapstrādātai zelta pikai līdzinās–
Jēls un nepiedienīgi dzeltens,
Ovāls un negatavs,
Piekārts aiz masīvu māju jumoliem, siluetiem –
Lēni tas grima, krita nebūtībā
Un pasaule visa krita
Un pusizdzertā dzirkstošā pudele
(zaļgana stikla)
Vertikāli šķēla istabas gaisu.
Biezas stikla sienas vertikāli

Aptvēra atmosfēru, slējās.

Pasaule grima.

Vēdeklis trausls,
gurušam tumsas taurenim līdzīgs,
Lēni, pārlēni cilāja spārnus,
slinki vēcinājās,
Dzestrumu nenesot,
Vedinot tumsā –
Tālāk un dziļāk.

Vēdekļa kustībās bija kas nekautrs.

Pa pavērto logu plūda vējš –
Neaicināts, slinks,
Ne jaudāja matu šķipsnu tas celt,
Ne rokas,
Kas risušas stīgas ap augumu
Bija.

Mēness iegrima.
Tumsa aicinoša un silta.

----
‘Es mīcīju dubļus un darināju no tiem zeltu.’ /Ch. Baudelaire/