Bez narkotikām.

Un tā mēs sevi izvarojām -
Ar idealizāciju piesedzoties
Un paejot garām savam spēkam
Izbaudīt patiesību bez priekšstatu maskām.

~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~

Klīst ielas tukšumā pazaudēts skatiens
Manas domas sapinušās kaut kur starp Taviem matiem
Vakardienas dārza smaržu magnetizētajā gaisā
Ar kaislīgu tvīksmi nespējot atrauties no Tavām lūpām
Kliedzoši piedziedāta ar putnu neuzkrītoši spridzinošo salūtu sirds
Manās krūtīs pārvērtusies par narkotikām...

Klīst ielas tukšumā pazaudēts skatiens
Nav manā varā atkārtot vakardienu,
Bet tur palika manas domas starp Taviem matiem
Un Tava tvirtā auguma piekļaušanās nebeidz dedzināt
Ar sievišķīgas neatvairāmības mirāžu
Manu pēc pavasara izslāpušo pārakmeņojušos miesu

Klīst ielas tukšumā pazaudēts skatiens
Un gaida pusnakts debesu blāzmas pastaro tiesu
Ar spriedumu reibinošajai īstenībai pārvērsties nereālā sapnī.

~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~

Mēs satikāmies nākamajā vakarā
Un sveču gaismā pazaudējām nevainību,
Kļūstot vīrs un sieva
Bez narkotikām.

---------------------
meli.
idealizācija iesūcas dvēselē,
un rītdiena kļūst vēl apsēstāka par vakardienu -
Tu pārvērties par manu pamatvajadzību
un es iegrimstu fantasmagoriski neapturamā transā
bez narkotikām
---------------------

Bet tukšums atgriežas kā bumerangs
No citas puses,
Kad izrādās, ka manas dzīvinoši kropļojošās rētas pazudušas
Un pavasara lietus līst pie ādas nepieskaroties
Un iztvaiko, līdz zemei nenonākot,
Izgaist gaisā,
Atstājot bez veldzējuma individualitātes sakaltušo zemi

bez narkotikām.

~~~~~
---------------------
meli
kā bumerangs spirdzinoši iesūcas zemē
un atkal uzplaukst nevainības pavasaris
ar putnu kliedzienu zemestrīcēm
Tavu sulīgo lūpu transa paradīzes dārzā
Toxiski ārpus laika
Manā nevainīgi izvirtušajā prātā ...
Pusnakts blāzmas notiesātā.
---------------------
~~~~~
meli
bez narkotikām.