Salaveča nogalināšana trijos cēlienos, jeb tumšie plankumi rožu ielokā.

Uz treknas slotas ragana
Pa mežu galiem šļūc,
Jau viss ir dzīvē apčamdīts
Un visās ellēs būts,
Vēl tikai kretīns Salatēvs
Nav gana atštaukāts -
Šīs šaizes makten iztramdīts
Ir raganīgais prāts.

Di bah tra dah!
Pa pauri Salavecim slotaskāts
No raganas uz gadumiju uzkapāts!

Ar kruķiem klibo Salavecis tālāk -
Ir dzīvē pieredzēts jau viss,
Un nav nekā, kas spilgti sarkanajai micei liktu mirgot bālāk.

Te pēkšņi ceļas lieli vēji,
Un koki čīkstēdami šūpot sāk,
Un bruncis raganai aiz priedes ķerās -
Tā vienās apenēs no slotas nožaujas
Un rožu krūmā veļās,
Tai visas drānas rozēs noraujas -
Un plika tā no rozēm ceļās!

Di bah tra dah!
No ieraudzītām šausmām Salavecis zaudē prātu
Un histēriskā afektā sāk zvetēt raganu ar kruķa kātu.

Caur gūtām traumām ragana par gulbi pārvēršas
Un, trauslā balsī dvešot nopūtu,
Starp sārtām rozēm kaila daiļi mirst.

Di bah tra dahhh...
Ir Salavecim psihofatāls krahs.
Ar skumjām, suicīda kvintesencē paceltām,
Un fonā skanot ērģeļpasāžām, ko komponējis Bahs,
Tver Salavecis trekno slotaskātu
Un uzšķērž savu vēderu,
Un zarnas izritina rožu krūmā:
Di bah tra dah -
Ir dzīvē viss jau apčamdīts un redzēts,
Vien atliek nāve rožu sarkanā
No raganiskā apkampiena maģiskā un drūmā.
Guļ līdzās daiļā ragana
Un Salavecis meža sūnās,
-------------------
Jel, paraugieties vērīgi -
Nav aļņa mēsli tie,
Tās Salaveča mīlasmokas brūnās...