kad pulkstenis klusi ...

kad pulkstenis klusi
jau desmito reizi
ap sevi kā efeja tinas
uz mūsmāju pusi
ar pukstošiem soļiem
nāk sapņotas kaķpēdiņas

kas pasacīt mācēs
kas zinās kas minēs
kurš runcis ir atstājis viņas
tam šonakt no zvaigznēm
kā dāvanas spožas
birs cerību drupačiņas

rīt modīsies jūra
un uzziedēs liedags
uz dvēseles saulainiem krastiem
un kā nekad tuvāk
būs nākusi diena
no bērnības pavasariem