maskās

akmeņi izkūst zem tavām pēdām
to kristāla šķautnes iepludo saknēs zem liepām
un snaikstās uz jūras pusi
kā lūgdamās veldzes
smeldzīgi tikšķi pārslīd vakara rasu
un atkal tu prasi -
kad pieradināsi upi plūst neizpūruši tiešai
un netiekties izstādīties aiz krastiem

varbūt rīt
aizparīt
nākamvasar pēc lietus
vai ziemā
ne šonakt -
man vēl jāpielīp pēdējai lomai
pirms čūskogas acu kaktiņos
bārstīsies saule

ķēdes vienotībā
iesmilkstas īsziņa
tālāk es pati pratīšu izirt