manu pasauli nevar pieradināt

es nevēlos atskanēt vēlreiz
tava skatiena slēptajās notīs
lai paliek plaukumā sāpes
starp šķērsielu neprāta bangām
varbūt tu klaiņosi miglā
kā vienmēr
ar degunu zvaigznēs un augstprātā smagnējiem vējiem

es palikšu bezrūpīga
neļaujot atmiņu pēdās
spīgot zaudētām pērlēm -
es radīšu savas
arī sāpes reiz nobirs
kā lidot mācītas lapas
un slapjākā peļķē pārlīs tām pāri
salnainais apsolījums

mani nebiedē muļķīgas kaprīzes
un viesuļi ūdensglāzēs -
es protu aizsprādzēt atļaušanos
pirms kļūstu nejauši īsta

tu vari pastmarkas līmēt
uz savas lepnības nātrēm
un sūtīt zīdainā samtā
ievītās laimības loksnēs
es nevēršu sirdi
kaut būsi čaklākais pastnieks
un rītos klauvēsi durvīs

turpini tīties
maldu medūzas matos
es palikšu krastā lai smietos
par tavu savādo domu
pasauli pieradināt