savienojot dzīvotbailes ar drosmi

kad rudens ieķersies pirmajos gaiļos
kā garaiņos plēnējošs gājputns
viņa kā pusaugu meitene
iestāsies balkona margās
ar marcipānspīdumu lūpās
un klasiski veidotiem vaibstiem
klausoties liesmotās neona zvaigznēs
kas mēmi met lāstus ziedošās gaidās
un tikai tādēļ
ka diengaisma skatienus indē
atļaujot izdzist

fonā vivaldi ar vijoles lociņu
iezīmēs uzacu līnijas
vieglajās atmosfērās
acis nevajag -
tāpat starp kosmosa sienām
vientuļa drezīna braukās
un saukās visus par muļķiem
kas neprot saskatīt vairāk
par zālīti velkošiem prātiem

elpa dzers spītu
no pirātu diska
un meitene smiesies bezsvara smieklus
krustosies spozme un tumsa
savīsies
ietīsies
izlīs
kā krusa
kam piejaucēts lietus

varbūt tagad tajās plantācijās
kur agrāk lepnība snauda
laimīga flautiste iespēlēs akordus
plaukstošam ceriņu rītam