Recenzija

Ar acīm pārbraukusi manuskriptu
Teic skaistā redaktore sāji:
„Es neteikšu, ka īsti nepatiktu,
Bet vietām dzeja tiešām vāja.”

Es viņas priekšā gluži miera stājā,
No striktā vērtējuma mulsis,
Ar suņa padevību, stīvām kājām
No kauna sarkdams taustu pulsu.

Šī vēlreiz manu dzejojumu lasa
Un vārdi kā ar nazi griežas:
„Tās rindas – asinis un mīla kaisla,
Jums atkārtojas pārāk bieži.”

Es klusēju kā mēli būtu rijis,
Bet viņas stāvu glāsta acis.
Kā trusītis, kas kobru ieraudzījis,
Es ļaujos, gaidu ko vēl sacīs.

Tā, mazliet atmaigusi, rāda krēslu:
(Šķiet mana padevība glaimo.)
„Ikkatrs mīlestībai maksā meslus
Un vispār, dzeju nav ko zaimot.”

No negaidītās uzslavas kā spārnos
Es klausos daiļo mūzu sūtni,
Un pēkšņi slēptās domas vēršas vārdos -
Uz restorānu aicinu šo būtni.

To ēdienkarti dzejā neuzrakstīt,
Ko čakli pārlasījām abi,
Tur atklājās man daudz kas negaidīts,
Mums kopā garšoja tik labi!

Mēs tik daudz runājām par mīlas dzeju,
Ka nespējām par citu sākt.
Līdz čukstēja man viņa kādā dejā:
„Pie manuskripta vajag piestrādāt.”

Un pieslīpējot manus trauslos ritmus
Šīs daiļās mūzas guļamistabā
Nu teica viņa man pavisam citu:
„Ir, mīļais, dzeja ģeniāli rakstīta.”