Neiespējamība

Kad nolaižas vakars
Un Saule,
Jau slēpjas aiz horizonta,
Tās ugunīgās krēpes
Sāk kņudināt acis un sirdi,
Nāk atmiņas joņiem
Par zudušām dienām,
Gaišām cerībām,
Kad viss pa spēkam likās,
Bet nevajadzīgo zināšanu smagums
Vēl nelieca plecus,
Un neiespējamība atgriezties tur,
Kur apmākušos debesu nav,
Rada ne tikai mokas,
Bet arī aizvainojuma sāpes,
Jo tā gribas ticēt
Laimei
Un ne par ko nedomāt,
Bet rudens aizmēž ziedus
Ar savu ledaino elpu,
Un pat atmiņas
Vairs nespēj sasildīt dvēseli,
Kaut arī gaiss tik smaržīgs
Savā rudenīgumā,
Un rūsganās lapas
Lido un lido vējā,
Krāsodamas savu pēdējo sveicienu
Ar ausmas atspīdumiem...