a s a r ā m a i z l i j u š a s d e b e s i s

asarām aizlijušas debesis
Budas templī
ieplaisājuša zvana smeldzīgas skaņas
izskan pār miglas vālos ietinošos tējas dārzu
pieklust putni
brīžiem liekas, nav spēka tiem lidot
baltie spārni nespēkā gumst

ar pelēka perlamutra putekļiem pārklājas zeme
prāts atsakās pieņemt un izbailēs kunkst
bija un nav vairs pilsētas
apkārt vien pelni, drupas un Izmisums

asarām aizlijušās debesīs
aizejot nopland melnas tumsas strēles
jauna meitene kāda
nakts nomodā pavada savas klusās stundas
vien noguruma pēdas sejā zīmē ēnu lokus
vēl pēdējo no tūkstoš papīra dzērvēm locīt steidz

aust rīts
viņa aizver acis
un uzpūš savu spītīgo dzīvības elpu
klusumā
kad mirklis pārvēršas
un dzērves savus sudrabpelēkos spārnus vēcinot
aiztraucas kopā ar vējiem

no asarām aizlijušām debesīm
atskan pirmie pērkona dārdi
pār zemi skumjo sīkas pavasara lietus lāses līst
kā glāsti
mierinājums
solījums

tad mākoņiem tumšiem cauri
izvijas saules stari
un rītausmas pirkstgalos uzzied ķirši

par spīti