Man nesanāk!

Man dzeja rodas mokās!
Trīsdesmit trīs reiz trīs
Reizes pāri papīra lokiem,
Un tuša izlīst no rokām!

Es nemāku tā viegli -
Kā atnāk un aiziet smiekli!
Es varu vilkties līdzi stundām
Ar neizsāpētu domu smadzeņu krokās.

Es gribu būt kā gaiši zila debess,
Kurai lēni pāri slīd -
Balti mākoņi - domas,
Gaišas un tīras kā vasaras rīts!

Es gribu dziedāt putniem līdz
Un raudāt aiz prieka!
Par daudz bijis sāpju!
Par daudz skumju dienu!

Es gribu tā viegli, bet nesanāk!
Jau atkal paslīd kāja -
Iekrītu smagu pārdomu labirintos
Un netieku ārā!