Ta ko zvaigznes naktīs čukst

Dzīves pavediens tik īss,
Tas raud un smej šai pasaulē,
Bet pienāk laiks, kad jautāt gribas
Tik daudz, par daudz no citiem gribas,
Tie nespēj atbildēt tie ātri mitās.

Vai visur sirdī tikai nihilisms sitās?
Vai tā ir tikai ticība, kam apnicis it viss?
Vēl puika sava bērnība, es bijis,
Un par daudzum naivuma es sevī slēpis.
Bet joprojām naktīs zvaigznes klusi mani bur kā nimfas,
Maigi čukstot reibinoši skaistus vārdus,
Tos, ko nespēj atrast mēle, tikai tīra dzidra sirds.