Pēdējā dziesma

Rīts mani modina ar saules stariem pirmajiem,
Manas acis gurdi lēnām vaļā veras,
Tās vakardienas netaisnībā degušas pār daudz,
Tādēļ skumju mākoņi vēl kaut kur dziļi tajās slīd,
Un melanholisks putns dzied savu dziesmu pēdējo.
Dzied skaistāko no dziesmām visām tas,
Un iedzied tieši Dievam dvēselē.
Nav aplausu un slavas vārdu tam pēc dziesmas,
Nav arī putna vairs uz pasaules, nedz liecības par viņu.
Vien visi ziedi krāšņākie pa nakti uzplaukuši pļavās,
Un savāds miers pār zemi baltiem soļiem pārgājis.
Es arī jūtu mieru savā sirdī klusi laimi čukstam,
Kas skumjas aiznes vējiem līdzi, kur tās izkūst ziedu smaržās,
Kas no pļavām atnākušas dodot katram laimes glāstu,
Kas sevī kādu putnu dzird, vēl joprojām dziedot savu dziesmu pēdējo.