Goda ubgs

Kad vakars atkal pienācis un aizvadītā diena mierā dus,
Mans prāts ir atkal nemierīgs un sirds pēc tevis sauc,
Es esmu apnicis sev pats, un reizēm jūku prāta šajā dzīves ritenī,
Man izvēles ved tālu prom no tevis un mīlestības šīs,
Es varu tevi pamest, bet sirds man dziļi kliedz,
Caur laimes pinekļiem un gaismai tā vēlas tevi noglāstīt.

Ir smagi mani soļi šai dzīves stundā vientuļā,
Kad dzīves ceļi jānoiet un brīžiem sevī jāviļas.
Kad kājas manas ļimst no smagām šaubu ēnām,
Un bezspēks mani vajā kā neaicināts ienaidnieks.
Vien redzu tevi blakus manam ceļam rotaļīgi ziedus plūcam,
Kas saauguši tuvu tavai manai paralēlai ceļa malai.

Neredzi tu mani, vien reizēm atskaties,
Kad skatiens mans kā ubag lūgsna tevi brīžam uzrunā,
Es vēlos runāt, bet vārdi manim goda važās slēgti,
Tāds esmu es, ubags, kam gods sev neļauj atvērties,
Un tavu uzticības plecu sevim iemantot jel reiz.
Bet, kas gan gods tu esi? Vien iedomāta domas vārsma,
Kas skan tik saldi, bet nespēj slāpes atveldzēt.